Ap septiņdesmito gadu beigām viņi uz dēļa ar buru iemācījās noķert vēju, kļuva neatkarīgi un sāka veidot leģendas. Populārākā no tām stāsta par Usmu. Baltijā un, iespējams, visā Austrumeiropā plašāko vindsērfinga regati, kuras rīkošanā visos laikos bijusi iesaistīta prese.
Sērfings kolhozos
Informācija tiem, kas jaunāki par trīsdesmit. Brežņeva laikos sporta preču veikalos brīvi bija nopērkami zili kokvilnas treniņtērpi, nekam nederīgas audekla čības, rupja lējuma čuguna hanteles un svaru bumbas, piecdesmito gadu sākuma modeļa slēpes un vēl kaut kas – pilnīgi nederīgs. Viss vajadzīgais, ieskaitot tenisa bumbiņas un basketbola kedas, bija deficīts, kas uz letes un pat zem tās parādījās reti. Bet tādu mantu kā, piemēram, pēc licences ražotu vējdēli varēja ieraudzīt tikai kādā Rietumu burāšanas žurnālā, kurš nebūt nestāvēja avīžu kioska skatlogā, bet gan bija reizēm apskatāms pie paziņu paziņas drauga, kam šad tad to atsūtīja radi no ārzemēm.
Bet burāt gribējās. Citas varianta nebija kā vien vējdēļus būvēt pašiem, ko, piemēram, dzīvoklī izdarīt nebija iespējams. (Viens tāds gadījums gan tagadējās Ģertrūdes ielas 31. nama ceturtajā stāvā ir fiksēts.) Nācās izmantot padomju laika spēles noteikumus. Viens no tiem katrā darba kolektīvā lika nodarboties ar fizisko kultūru, ko drīkstēja arī izvērst līdz pieticīga sporta līmenim. Bet darba kolektīvos sportotgribētāju parasti trūka. Tādēļ to priekšniekiem nereti nebija iebildumu pret ļaudīm no malas, kas bija gatavi spodrināt viņu firmu sportisko slavu. Un Latvijas sērfinga pionieri devās uz kolhoziem.
Sēklu visā Latvijā!
Viena no pirmajām sērfkomandām tika izveidota bagātajā kolhozā Padomju Latvijā, kas atradās tagadējā Salas pagastā starp Babīti un Lielupi. Kādā 1979. gada agras vasaras dienā tās dalībnieku, jauno žurnālistu Daini Cauni uzrunāja kolēģis Ģirts Skrābāns no žurnāla Lauku Dzīve. Sajūsmināts par jauno sporta veidu un tā veiklo ligzdošanu kolhozos, viņš pasvieda ideju, ka varētu rīkot ikgadējas Lauku Dzīves balvas izcīņas, kurām finanses derētu izspiest no lauksaimniecības darbinieku arodbiedrības.
Pirmajā reizē Zvejniekciemā, kur startēja tikai 14 burātāji, balvas gan nācās dāvāt Skrābānam pašam. Bet sākot ar 1980. gadu sistēma jau bija noregulēta. Naudu deva lauksaimnieki, savu vārdu – Lauku Dzīve, Dainis Caune stādīja nolikumu un veidoja ideoloģiju: katru nākamo regati rīkot citā vietā, lai sērfsēkla tiktu izsēta visā Latvijā; ja pirmajā sacīkstē bija 14 dalībnieku, tad nākamajā speciālbalvu saņem 15. vietas ieguvējs, tādējādi veicinot interesi arī mazāk prasmīgo sērfotāju aprindās.
Katli uz plīts
Otrajā regatē 1980. gadā Daugavā pret Lielvārdi jau bija 49 dalībnieki. Pēc līdzīga apjoma pasākuma Ungurā 1982. gadā sērfingmašīnas devās uz Usmu. Lūk, kas 28. augustā bija rakstīts laikrakstā Padomju Jaunatne:
«Piektdien līdz saules rietam piecdesmit septiņi jau bija klāt. Sestdien agri no rīta Usmas krastā ieradās vēl trīs, un Vārpas instruktors G. Rožkalns noplātīja rokas: «Viss. Vairāk man talonu nav. Tāmē bija paredzēti 60 dalībnieki.» Bet vējdēļi pa Ventspils šoseju turpināja peldēt šurp. Pa vienam, pa diviem, pa četriem – uz auto jumtiem delfīnu spriganumā nostiepušies, sarkanas, baltas un zilas spuras kaujinieciski gaisā izslējuši. Steigšus vajadzēja skriet uz ēdnīcu Ugālē un lūgt, lai liek uz plīts pilnākus katlus (..)
Ap divpadsmitiem, kad pūtēju orķestra «Ugāle» vīri saviem ragiem jau lika klāt munštukus, galvenā sekretāre A. Zvaigzne saskaitīja: «Nu jau ir 82.» Bet vēl nebija manīti sērfotāji no Cēsīm, no Rīgas «Alfas» un dažiem zvejnieku kolhoziem. Tā vien likās – tūlīt caur Usmas priedītēm izlīgos vēl kāds auto un jau šajā – Latvijā septītajā vindsērfinga sezonā vienā ezerā varēs redzēt simt buras reizē. Diemžēl 83. vējdēlis neatpeldēja. Bet arī 82 dalībnieki ir jauns kupluma rekords…»
Buras kā makaroni
Iepazinušies ar sabiedriskā jahtkluba Usma demokrātisko viesmīlību, sērfotāji nosprieda tajā apmesties uz ilgāku laiku. Tā leģenda ieguva nosaukumu. Tiesa, oficiālais protokols joprojām vēstīja, ka šī ir žurnāla Lauku Dzīve un attiecīgās arodbiedrības balvu izcīņa, kuras rīkošanā cītīgi piedalījās pavisam cita izdevuma – žurnāla Liesma – darbinieks. 1987. gadā, kļuvis par Liesmas redaktoru, Caune panāca, ka formālais logo tiek nomainīts ar reālo.
Bet jau 1983. gadā dalībnieku skaits pirmo reizi pārsniedza simtu. Aiznākamajā augustā krita arī divu simtu robeža, un Usma ieguva intensīvu krasta dzīvi visām dalībnieku ģimenēm, kā arī tiem laikiem graujošu diskotēku, kas turp vilināja pat Ventspils jauniešus. Bet galīgais rekords, kad ezers bija pilns ar burām kā zupa ar makaroniem, tika sasniegts 1988. gadā – 284 sērfotāji, starp kuriem gan bija arī viesi no Lietuvas, Igaunijas un pat Krievijas.
Perestroikas meldijas
Kad padomju valsts burbulis sāka plīst, caurumi radās arī pēc šīs sistēmas principiem veidotajā ikdienā. «Kaut gan Latvijas vindsērfinga asociācija šogad dreifē vājvējā, Usmas vārds bija tas spridzeklis, kas atkal atraisīja entuziasmu (..) Tiesa, pēc vienpadsmit gadiem Lauksaimniecības darbinieku arodbiedrības RK un žurnāla Liesma balvas izcīņa pirmo reizi nesagaidīja dalībnieku rekordskaitu un speciāldiploms par 285. vietu palika nepasniegts, bet arī 264 ir pietiekami solīds skaitlis. Un šķiet, ka mājīgumam nemaz vairāk nevajag. Katrā ziņā sabiedriskā jahtkluba Usma ļaužu dāvātā omulība kopā ar pilsētas kapellas Usma meldijām skaloja prom perestroikas smagās ikdienas rūpes…» Rakstīja laikraksts Sports, 1989. gada 23. augustā.
Pamazām par visu vajadzēja sākt maksāt reālu naudu. Pārmaiņu laikos citādi tautiskais vindsērfings sāka kļūt par ekskluzīvu sporta veidu. 1991. gadā žurnāls Liesma 234 Usmas regates dalībniekiem paziņoja, ka šī ir pēdējā regate.
Maldīgi.
Divpadsmit vasaras vēlāk – 2003. gada augustā regate tika atjaunota un atkal sasniedza neatkarīgās Latvijas laiku dalībnieku rekordskaitu – 65 burātāji. Pēc tradīcijas nākamajā regatē tiek rezervēta speciālbalva dalībniekam, kurš izcīnīs 66. vietu. Pagaidām tā palikusi nepasniegta.
2010. gadā Usmas regate pārcēlās ne tikai no tradicionālā augusta uz jūniju, bet arī no ezera ziemeļu daļas uz dienvidu pusi, iegūstot sērfošanai ļoti piemērotu un ērtu mājvietu Bukdangās. Debija jaunā akvatorijā, kas dāvāja ļoti spēcīgu vēju, ieguva ekselentu piesitienu.
No desmit vīriem, kas 1976. gadā aizsāka Latvijas sērfinga vēsturi, daži joprojām sastopami zem spārnam līdzīgās buras lidojam pāri ūdeņiem. Viņi pieredzējuši gan nepilnu trīssimt dalībnieku kuplās Usmas regates astoņdesmito gadu beigās, gan šī sporta apsīkumu, valstiskām iekārtām mainoties, gan tagadējo atplaukšanu dažādībā.
Vieni cīnās dažādu vējdēļu tipu sacīkstēs, otri cer uz līdzdalību šauri ierobežotajā olimpiskajā regatē, trešie vienkārši burā un bauda. Katram sērfotājam iespējami divi galvenie pretinieki – konkurenti distancē un vējš, kas nekad nav pilnībā uzvarams, jo vienmēr var kļūt arvien spēcīgāks. Tāpēc mērķis ir neaizsniedzams un sērfings – mūžīgs.
Teksts: Dainis Caune, Jēkabs Pļāvējs
34. reizi regate USMA notiek 2026. gada 20.-21. jūnijā. Šoreiz speciālsuminājums gaida sērfotāju, kurš izcīnīs 34. vietu.
Visa informācija, kas nepieciešama dalībniekiem un līdzjutējiem izlasāma sacensību NOLIKUMĀ.
Reģistrācija Manage2sail
